Izvēlēties valodu

Izdevēja ievadvārdi

Zinātne (lat. val. Scientia – zināšanas, zinošs) ir cilvēka darbības nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas. Savukārt šīs zināšanas tiek iegūtas mērķtiecīgi zinātniekiem apkopojot un analizējot datus, ko tie iegūst veicot novērojumus, pētījumus un eksperimentus. Pēc tam iegūtās zināšanas ļauj teorētiski izskaidrot, kā norisinās dažādi procesi un parādības gan dabā, gan sabiedrībā. Par zinātni sauc arī zināšanu sistemātisku kopumu kādā noteiktā sfērā.

Homeopātijas kā zinātniskās farmakoterapijas (gr. val. pharmakon – zāles, therapeia – ārstēšana), kura balstīta uz noteiktiem likumiem un eksperimentālās bāzes, pamatlicējs ir vācu zinātnieks, ārsts, ķīmiķis, matemātiķis, filozofs, lingvists Samuels Hanemans (Christian Friedrich Samuel Hahne- man 1755.–1843.). Hanemans pārvaldīja astoņas valodas, to skaitā arī sengrieķu valodu, kas ļāva viņam izstudēt sengrieķu ārsta Hipokrāta (Hippokrates 460.–375.g.p.m.ē.) oriģināldarbus. Hipokrāts pirmais uzsāka veidot zinātnisko medicīnu, veidojot klīniskās medicīnas pamatus. Viņš arī noformulēja galvenos tās principus – ārsta uzdevums ir izārstēt slimnieku un saglab āt viņa veselību. (Ārsts = filozofs, jo nav starpības starp gudrību un medicīnu). Pasaules ārsti seko Hipokrāta rakstītajam ārsta zvērestam.

Hipokrāts noformulēja divu veida ārstēšanas pamatprincipus – „Similius similia curentur ” – līdzīgais ārstē līdzīgo un „Contraria contrarius curentur”- pretējais ārstē pretējo. ”Līdzības” princips medicīnā izrādījās ievērojami sarežģītāks par „pretējā” principu. Hipokrāta sekotājs romiešu ārsts Klaudijs Galēns (Klaudius Galenus 131.-201.g.p.m.ē.) ārstēšanas pamatā lika „pretējā” principu, ignorējot „līdzīgā” principu. Viņš iedalīja zāles pēc slimības simptomiem – uzbudinošās zāles, nomierinošās zāles, sāpes remdējošas zāles, caurejas zāles etc. Galēns pirmais apvienoja tā laika daudzās un dažādās skolas, sistēmas, spriedumus un novērojumus, turpinot veidot zinātnisku pieeju medicīnā. Izmaiņas klasiskajā medicīnā ienesa Paracelss (Paracelsus jeb Theophrastus Philippus Aureolus Bombastus von Hohenheim 1493.-1541.). Viņš kļuva par pamatlicēju reformātiskai mācībai par Makrokosmosa un Visuma vienotību ar Mikrokosmosu un Cilvēku, par ķīmisko procesu vienotību. Cilvēka organismā notiek ķīmiskas reakcijas, nevis vienkārša „sulu sajaukšanās un uzsūkšanās”, kā uzskatīja līdz tam. Paracelss pirmais parādīja dabā un organisma iekšienē noritošo procesu analoģiju. Pēc viņa uzskatiem, cilvēka daba ir vispilnīgākā un tāpēc tā valda uz Zemes un sevī ietver citas uz Zemes esošo valstību elementus – no dzīvnieku, augu un minerālu pasaules. Tāpēc katrā no šīm valstībām jāmeklē savas izveseļošanās avots no dažādām saslimšanām. Līdz ar „līdzības” principu, tie bija homeopātijas priekšvēstneši.

Paracelss, sekmīgiārstējot slimniekus, praksē pierādīja savu taisnību.

Samuela Hanemana vislielāko interesi, studējot arī iepriekšminēto autoru darbus, radīja „līdzības” principa realizācija medicīnā. Viņš negāja Galēna pēdās, jo praksē redzēja, ka cīņa ar slimības simptomiem (t.i. ar slimības sekām) rada īslaicīgu rezultātu, biežāk saslimšana pastiprinās un padziļinās. Vienlaicīgi zāļu lietošana lielās devās bieži izsauc slimnieku saindēšanos un slimības paasināšanos. Savietojot savas mācības ar tulkotāja darbu, pateicoties savam poliglota talantam, Samuelam Hanemanam bija iespēja padziļināti iepazīt ķīmiju, farmakoloģiju, medicīnu u.c.

Iztulkotos darbus viņš papildināja ar pašrocīgiem kritiskiem komentāriem, būdams uzticīgs savai devīzei – dzīvot ar savu prātu. Tulkojot slavena skotu farmakologa von Cullen izstrādāto Materia Medica un tajā atrodot neviena nepierādītu autora apgalvojumu, ka hīnas koka mizas ārstnieciskā iedarbība it kā saistīta ar tās „uzbudinošo iedarbību uz kuņģi”. Šis apgalvojums ierosināja Hanemana kritisko prātu veikt eksperimentus. 1790. g. viņš nolēma pārbaudīt Von Cullen apgalvojumu ar ģeniālu vienkāršību, veicot medikamenta pārbaudi uz sevi. To var uzskatīt par homeopātijas dzimšanu. Tās pirmais princips tika atklāts eksperimenta rezultātā. Medikamenta iedarbība jāpārbauda uz veselajiem. Turpmākos sešus gadus Hannemans veica pārbaudes eksperimentus, izmēģinot dažādu medikamentu  iedarbību uz sevi un saviem ģimenes locekļiem. Jo vairāk eksperimentēja, jo ciešāk pārliecinājās par savu pieņēmumu pareizību. Homeopātijas otrais princips – Līdzības princips, pirmoreiz izklāstīts 1796. g. publikācijā un pieņēma sekojošu klasisku formu: Lai ārstētu precīzi, droši, ātri un pārliecinoši, katrā konkrētā gadījumā izvēlies tikai tādu preparātu, kurš var izsaukt tādu stāvokli, kurš ir līdzīgs (homo- ion pathos) tām ciešanām, kuras būs jādziedina, jeb similia similibus curentur. Tāpat Samuels Hanemans ieviesa terminus allopātija (gr.val. allo – cits, pathos – slimība) – ārstēšanā izmanto vielas, kuras izsauc slimības cēloņa izraisītajām sekām pretēju iedarbību (pretdrudža, pretsāpju utt.), un homeopātija (gr.val. homoin – līdzīgs, pathos – slimība) – ārstēšanā izmanto tādu preparātu mazas devas, kurš lielās devās izsauc simptomus, kuri ir līdzīgi konkrētā pacienta saslimšanas izpausmēm, simptomiem. Slimības nosaukumu – diagnozi (gr. val. diagnosis – uzzināšana, noteikšana) – pamato ar patoloģisko pazīmju reģistrāciju, kuru atklāšana un traktēšana ir atkarīga no zinātnes attīstības līmeņa un ar laiku var mainīties. Praktiski pielietojot ”līdzības” principu ārstniecībā, jāvadās un jāņem vērā katra konkrētā pacienta saslimšanas individuālie simptomi nevis slimības nosaukums. Pie tam salīdzina raksturīgos simptomus, kuri ir novēroti medikamentu izmēģinājumu laikā, ar konkrēto pacientu individuālajiem simptomiem. Precīzus datus par katra medikamenta reālo iedarbību uz dzīvu organismu iegūst pamatojoties uz izmēģinājumiem ar veselajiem brīvprātīgajiem, atbilstoši precīziem un stingriem noteikumiem. No humānisma viedokļa izmēģinājumiem ar veseliem cilvēkiem ir zināmi ierobežojumi – nebūtu pieļaujama saindēšana ar toksiskiem vielām masīvās devās vai ilgstoši. Tādēļ datus iegūst no farmakoloģijas, farmako-toksikoloģijas, toksikoloģijas. Preparāta iedarbības  aprakstu sauc par medikamenta patoģenēzi vai portretu.

Pamatojoties uz līdzīgo simptomu salīdzināšanu, izvēlas konkrētam pacientam visatbilstošāko medikamentu. Tas atbilst homeopātijas nākošam pamatprincipam – similia katram individuālam pacientam jāizvēlas atbilstošs individuāls medikaments.

Hanemans bija ne tikai ģeniāls ārsts, bet arī izcils ķīmiķis, farmakologs un aptiekārs. Uzticīgs profesionālam pienākumam, viņš bija pedantiski precīzs. Viņa zāļu pagatavošanas rekomendācijas arī mūsdienās atbilst visiem zinātnes kritērijiem.

Hanemans izveidoja un pamatoja pilnīgi jaunu farmāciju. Viņš pilnībā noraidīja jēdzienu „aptuveni”. Pēc iespējas, Hanemans pats vāca izejmateriālus un gatavoja ekstraktus, jo gribēja būt pārliecināts par to patieso tīrību. Par izejmateriālu homeopātisko preparātu pagatavošanai kalpo visa dabas pasaule, KAS IEDARBOJAS UZ DZĪVU ORGANISMU: augi, minerāli, dzīvnieki (mūsdienās arī starojums, piem. rtg.), tāpat arī sintētiski iegūti ķīmiski savienojumi. Hanemans pats atklāja rindu ķīmisku savienojumu un pats izstrādāja jaunas medikamentu pagatavošanas metodes (piem. Calcium carbonicum Hahneman, Mercurius solubilis Hahneman u.c.). Viņš pats izmēģināja un aprakstīja 80 homeopātisko preparātu patoģenēzes, kuras joprojām sekmīgi izmanto visi homeopāti. Hanemans pirmais atklāja koloidālos šķīdumus. Sākotnēji savos eksperimentos Hanemans pielietoja medikamentus atbilstoši tajā laikā izmantotajām formām un devām, un konstatēja, ka to iedarbība ir pārāk izteikta vai arī ļoti vāja. Pamatojoties uz saviem novērojumiem, viņš izdarīja loģisku secinājumu, ka nepieciešams pilnveidot zāļu pagatavošanu un optimizēt attiecību starp kvantitatīvo un kvalitatīvo. Tāpat viņš redzēja, ka jūtība un re- akcija uz medikamentiem dažādiem indivīdiem ir atšķirīga, un dažādos cilvēku reaģēšanas tipus ņēma vērā viņu ārstēšanas individulizācijā. Šo mērķi Hanemans sasniedza ar medikamentu devas minimizāciju un aktivitātes paaugstināšanu, ko panāca medikamentu apstrādes procesā (ar saberšanu un ar atšķaidīšanu un sakratīšanu). Homeopātija ir dinamiska zinātne, ko apstiprina arī Hanemana sarakstītie darbi. Viņš savu fundamentālo darbu „Ārstniecības mākslas Organons”, homeopātijas un visu homeopātu grāmatas grāmatu, vairākkārtīgi papildināja, tas tika sarakstīts laika periodā no 1810. g. līdz 1843. g. kā seši atsevišķi, viens otru papildinoši darbi. Pēdējais, sestais, izdevums tika publicēts jau pēc viņa nāves.

Homeopātiskās zāles tiek gatavotas no izejmateriāliem, ja tie šķidrā veidā tos apzīmē kā urtinktūras, ja cietā veidā – ursubstances. Būtiskākais homeopātisko preparātu sagatavošanas procesā ir potencēšana un dinamizācija. Lai minimizētu medikamenta devu izmanto tā atšķaidīšanu. Arī konvencionālā vai ierastā medicīna izmanto atšķaidītas zāles, arī ļoti lielus atšķaidījumus. Šajā gadījumā ņem medikamentu un atšķaida līdz vajadzīgai koncentrācijai uzreiz, t.i. vienā piegājienā. Lai pagatavotu homeopātisku preparātu veic daudzpakāpju atšķaidīšanu. Visbiežāk iz- manto decimālo skalu, ko apzīmē ar romiešu ciparu X vai ar D, un centismālo skalu, ko apzīmē ar romiešu ciparu C. Ņem 1 daļu izejmateriāla un 9 daļas vai 99 daļas atšķaidītāja (ūdens, alkohols, piena cukurs) un sajauc, sakratot vai saberžot – iegūst pirmās pakāpes atšķaidījumu 1X (1D) pēc decimālās skalas vai 1C pēc centismālās skalas. Lai iegūtu nākamās pakāpes atšķaidījumu – ņem 1daļu 1X (1D) atšķaidījuma un 9 daļas vai 99 daļas atšķaidītāja un sajauc, sakratot vai saberžot – iegūst  otrās pakāpes atšķaidījumu 2X (2D) vai 2C. Tādā veidā turpina, līdz iegūst nepieciešamās pakāpes atšķaidījumu, piem. 30X (30D) vai 200C. Pakāpenisko atšķaidīšanu apzīmē kā potencēšanu (lat.val. potentia – iespēja, spēja). Tādejādi medikamentam tiek dota iespēja un spēja iedarboties visoptimālāk. Pastāv tāda noteikta konstante kā Avogadro (it. zin. Amadeo Avogadro 1776. – 1856.) skaitlis jeb atomu vai molekulu skaits vienā molā vielas. Virs 12 cen- tismalās skalas pakāpes atšķaidījuma, atbilstoši Avogadro konstantei, vairs nav ne molekulu, ne atomu. Bet molekulu un atomu nav!!! Ko nu? Tā ir mistika! Tā jau var nokaut jebkuru radošumu! Tad der atcerēties, ka materiālā pasaule turpinās arī aiz molekulu un atomu izmēriem – pastāv arī citas materiālās sīkvienības: elektroni, protoni un kvarki. Tāpat der atcerēties, ka pastāv citi zinātnes atklājumi: kvantu fizika, kvantu ķīmija u.c... Var teikt ka homeopātiskā farmakoloģija atbilst nanotehnoloģijām (gr. val. nannos – punduris) vai nanofarmakoloģijai. Pārnesot jebkura veida informāciju uz informācijas nesēju, parasti, maģisko vārdu ABRAKADABRA vietā tiek izmantots vairāk vai mazāk brutāls spēks. Piemēram, ierakstot DVD RW matricē filosofis- ku disputu, to izdarīs lāzerstars. Uzrakstot uz tīra papīra lapas dzejas vārsmas ar pildspalvu, to veiks muskuļu spēks. Arī pagatavojot homeo- pātiskos preparātus, tiek izmantots spēks – pēc katras atšķaidīšanas pakāpes šķidrās vielas tiek spēcīgi sakratītas un cietās vielas tiek saberztas, to dara cilvēks vai tam paredzēta iekārta. Var teikt, ka šādi izejmateriālu saturošā informācija tiek pārnesta uz matricu. Hanemans nosauca to par dinamizāciju (sengr. dynamikos – dynamos – spēks). Nozīmējot izvēlēto homeopātisko pre- parātu un izvēloties šī preparāta potenci, devu, atkārtojuma biežumu jāņem vērā arī organisma reaktivitāte (lat. val. re-atpakaļ, actio –darbība). Tā ir organisma spēja reaģēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību. Organisma atbildes reakcja var izpausties dažādi – kā aizsargrefleksi, kā iekaisuma reakcijas, kā alerģija, kā imunitāte u.c. Reaktivitāti, kas ir visu organismu pamatīpašība, iespaido, kādā stadijā ir saslimšana u.c. individuāli faktori. Homeopātiskās zāles iedarbojas uzreiz, bet organisma atbildes reakcijas un atveseļošanās laiks ir atkarīgs arī no paša organisma reaktivitātes. Dažādās kultūrās un dažādos laikos organisma reaktivi- tāti apzīmēja dažādi – prana, ci, gars u.c. Hanemans to apzīmēja kā „dzīvības spēks”. Tas ir tas, kas atšķir dzīvu organismu no svaigi miruša.

Samuela Hanemana ģeniālais izgudrojums – homeo- pātiskā farmācija, ļauj sekmīgi izmantot homeo- pātiski pagatavotus preparātus arī tādās farma- koterapijas sistēmās, kuru teorētiskā bāze krietni atšķiras no Hanemana homeopātiskās farmakoterapijas, piem. antropozofā medicīna (Rudolf Joseph Lorrenz Steinert), homotoksikoloģija un antihomotoksiskā terapija (Hans-Heinrich Reckeweg ), bioķīmiskās terapijas metode (Wilhelm Heinrich Shcussler) u.c.

Lielākā daļa līdz šim veikto klīnisko homeopātijas un allopātijas salīdzinājumu ir veikti atbilstoši allopātijas teorētiskai bāzei. Tikpat labi varētu veikt divu automašīnu salīdzināšanu. Vienai būtu benzīna dzinējs un otrai dīzeļdzinējs, bet abām pirms starta ielietu bākās dīzeļdegvielu...

Tad varētu lepni paziņot – benzīndzinējs nekam neder! Protams, homeopātijai ir izcils defekts, kurš kaitina tās oponentus – homeopātija darbojas efektīvi.

Pasaules elite un karaļnami ir atzinuši homeopātisko ārstēšanu sev gana labu esam. Vienlaicīgi nevar nepiekrist Mātes Terēzes (Blessed Teresa of Cal- cutta- Agnese Gonxhe Bojaxhiu 1910.–1997.), kura pati studējusi un lietojusi homeopātiju, uzska- tam, ka homeopātiskā ārstēšana ir ļoti nepiecie- šama Indijas nabadzīgajai un nomāktajai tautai it īpaši, un visām citām pasaules tautām kopu- mā, tās vieglās pieejamības, iedarbības un zemo izmaksu dēļ.

Samuela Hanemana viens no mīļākajiem teicieniem:

Sapere aude (uzdrīksties būt gudrs).

Uzņemoties pašārstēšanos, katram pašam ir jāapzinās un jāuzņemas arī pašrisks par šādas rīcības gaitu un iznākumu.

Ar cieņu, ārsts – homeopāts Juris Jakušenoks

P.S. Homeopātija – gudras zāles gudriem cilvēkiem.